CikuCaku! Adam on-line!

Adījumu filcēšana
Nupat aprakstīju, cik uzmanīgi jāpaietas ar adījumiem, lai tie nesaveltos. Tagad par metodi, kur visas pūles tiek veltītas, lai vilna saveltos — filcēšanu. Tā kā ar filcēšanu rokdarbnieces nodarbojas reti, tad lielas pieredzes, ko aprakstīt, man nav. Galvenais, atrast īsto materiālu, kas labi saveltos, tāpēc svarīgi izprast vilnas matiņa dabu.

Vilnas matiņu uzbūve

Vilnas matiņiem ir trīs kārtas: zvīņu jeb ārējā, korķa jeb vidējā un iekšējā kārta. Lai izprastu filcēšanas brīnumu, tev jāzina, ka zvīņu kārta vilnas matiņiem sastāv no dažādas formas pārragotām šūnām. Tā ne tikai pasargā vilnu no lietus, saules un putekļiem, bet pēc tās vilnu var atšķirt no citām dabiskajām, mākslīgajām vai sintētiskajām šķiedrām. Izšķir gredzenveida un negredzenveida zvīņas. Gredzenveida zvīņas apņem visu vilnas matiņu kā gredzens, un tās ir sakārtotas kārniņu veidā. Šādi sakārtota zvīņu kārta ir smalkvilnas aitu matiņiem un rupjvilnas aitu pavilnai. Tikai vilnai ar gredzenveida zvīņu kārtu ir labas velšanās spējas, jo vilnas matiņi labi saistās viens ar otru. Sevišķi labi šis process notiek karstā ziepjūdenī: karstumā zvīņas atveras un berzētas saķeras viena ar otru, ziepes to visu salīmē, bet, ieliekot filcējamo lietu remdenā ūdenī, matiņi sakļaujas un saķeras ļoti cieši. Kad zvīņas atveras, matiņš kļūst īsāks un tāpēc jāņem vērā, ka izstrādājums vismaz uz pusi saraujas.
Pussmalkvilnas šķirņu aitām vilnas matiņiem zvīņas nav sakārtotas gredzenveidā un tā tik labi neveļas. Tāpēc Latvijas melngalvas aitu vilnu filcēt nav vērts, pati pārliecinājos. Dažas adītājas man mēģināja oponēt, stāstot, ka izmazgājušas vīra vilnas zeķes veļas mašīnā un tagad tās var valkāt kaķis. To var izskaidrot tā: piemēram, daudzi uzņēmumi, kas pieņem no zemniekiem vilnu un maina to pret dziju, paši atzīst, ka latvju aitai pievieno ap 80% Janzēlandes vilnu.Un tā, protams, ir smalkvilna, kas labi filcējas.Bet strādāju ar Ķoņu dzirnavās pārstrādātu 100% latvju aitu.

Filcēšanai der tikai pelēkā Romanova aitu vilna un smalkvilna!

Ja dzijas sastāvā ir sintētika, tad maz cerību, ka tā labi savelsies. Tā kā mohērai pievieno sintētisku šķidru, grūti prognozēt, kā velsies tāda dzija, toties tīra angora filcējas labi, bet, vai vajag? Parasti gan dzijas ražotāji dara visu, lai adījums nefilcējas, mazgājot mašīnā. Uz daudzu dziju etiķetes ir rakstīts vāciski un angliski: maschinenwaschbar filzfrei; machine washable - felt resistant.

Ir vairāki filcēšanas paņēmieni, bet es vairāk aprakstīšu, kā filcēt adījumu. Filcēt var somas, cepures, cimdus un zeķes.
• Tā kā saveļoties vilna saraujas, tad iecerēto filcējamo priekšmetu ada aptuveni uz pusi lielāku ar ļoti resnām adatām no smalkas dzijas vai jēldzijas.
• Filcējamo priekšmetu apmēram stundu verdošā ziepjūdenī griež veļas mašīnā. Lai savelšanas process noritētu sekmīgāk, ūdenī vari ielikt tenisa bumbiņas vai džinsus.
• Siltā ūdenī izskalo.
• Filcējumu uzmauc uz stingra pamata un izžāvē. Cepuru formēšanai labi noder trīslitru burka vai atbilstoša lieluma katla vāks. Zeķēs var sabāzt stingri saburzītas avīzes. Somā: stingras plastmasas plāksni.

Mana pieredze
foto
Noadīju no pelēkas Romanova aitas un baltas jēldzijas zeķes zilonim: pēdas garums 44 cm, pēdas apkārtmērs — 36 cm.
Uz Nr.5.5 zeķu adatām uzmetu 4x14 valdz., adīju kā parastu zeķi.
Zeķes kopā ar zilu frotē dvieli un 6 trauku švammītēm iemetu karstā ūdenī, cik nu no krāna tecēja. Sarīvēju 1/2 gabaliņu saimniecības brūno ziepju un izšķīdināju siltā ūdenī.
Eksperimentam izmantoju seno veļas mašīnu Maļutka.
Pēc 15 minūtēm pacēlu vāku: ūžas! Viss pilns ar villu, ūdens zils, it kā Bridžita Džounsa būtu vārījusi mīļotajam sparģeļus ar zilo aukliņu. Pelēkās izskatās mazākas, baltās — lielākas.
Vēl pēc minūtēm 15 apskatos: pelēkās mazas, baltās - briesmīgas. Izņēmu dvieli un švammītes.
Pēc 10 minūtēm mašīna sāka smilkstoši kaukt. Izslēdzu un ķeksēju zeķes laukā. Skaloju siltā ūdenī.
Nosusināju. Baltajās sabāzu avīzes. Pelēkās uzstīvēju kājās un mēģināju piešķirt kaut kādu formu. Viena izrādās mazāka par otru... Sabāzu avīzes arī pelēkajās un nokopu māju.

Secinājumi: latvju aitu nav vērts filcēt, pussmalkvilnai ir cita zvīņu uzbūve un, kā jau grāmatās bija rakstīts, tā neveļas.
Romanova aita tiešām veļas lieliski, tikai aptuveni sauja vilnas nonāca nost.
Tā kā adījumi dikti meta vilnu, neiesaku tiem pievienot citas drēbes.

Pēc filcēšanas pelēkās zeķes bija savēlušās kā miets un krietni sarāvušās: pēdas garums — 28 cm, pēdas apkārtmērs — 19 – 21 cm (zeķes nesarāvās vienādi).
Manā eksperimentā adījums garumā sarāvās par 64%, platumā — par 56%.

Padomi:
• Nozīmīga ir dzijas izvēle pirms adīšanas. Vislabāk filcējas nekrāsota un neapstrādāta 100% smalkvilna un rupjvilna.
• Balināta vilna filcējas slikti. Veikalā pirkta 100% vilna var labi nefilcēties, ja krāsojot matiņš apstrādāts ar vielām, kas neļauj zvīņām atvērties. Ja uz dzijas etiķetes rakstīts superwash, tas nozīmē, ka tā ir speciāli apstrādāta, lai, mazgājot mašīnā neveļas — tātad nefilcēsies.
• Grūti paredzēt filcēšanas rezultātu, tāpēc noteikti jāmēģina filcēt vairāki paraugi — tikai eksperimentu rezultātā var noteikt, cik labi kura vilna filcējas. Ja ada no dažādu krāsu dzijas, iespējams, ka katra raujas citādi un iznāk nevienāds galarezultāts.
• Pareiza izmēra noteikšana. Jāuzada paraudziņš, jānomēra un jāfilcē. Tad aprēķina, cik daudz tas sarāvies garumā un platumā. Izrādās, ka adījums vairāk saraujas garumā, kā platumā.
• Var pirkt gatavas piegrieztnes cimdiem, čībām, cepurēm, somām utt. Viena tāda pirkšanas lapa ir www.fibertrends.com
• Jāada ar resnām adatām vaļīgi. Ja lieto vairākas dzijas, to galus sasien, bet neieada adījumā.
• Uzadīto priekšmetu var mazgāt ar rokām vai veļas mašīnā. Galvenais ir kratīšana vai beršana karstā ziepjūdenī, kā rezultātā dzijas zvīņas saveļas un saraujas, veidojot biezu, blīvu struktūru.
• Var izmantot gan remdenu, gan karstu ūdeni. Ir meistares, kas filcējamo priekšmetu mazgā veļas mašīnā 15 minūtes 40 oC, cita – verdošā pat divus ciklus.
• Pievienojot veļas ziepes, dzijas zvīņas labāk salīp.
• Iesaka filcējamo adījumu ielikt maisiņā ar rāvējslēdzi un mazgāt kopā ar dažiem džinsu pāriem, tā panākot lielāku kratīšanos un berzēšanos, kas veicina filcēšanos.
• Postpadomju valstu sievietēm ir pieejamas parastās veļas mašīnas, es filcēju vecajā, labajā Maļutkā. Ik pa brīdim to apstādinu un apraugu, kā tad notiek filcēšanās.

Resursi tīmeklī:
Ja meklē www.google.lv par adījumu filcēšanu, tad atslēgas vārdi ir „felt knit”.
• www.knitty.com/ISSUEwinter02/FEATfelting.html — angļu valodā. Pieredze adījumu filcēšanā.
• www.wool-bulb.com — krievu valodā. Slapjā filcēšanas metode no izkārstas vilnas, dažādi zvēruļi.
• http://www.supermama.com — lietuviešu rokdarbnieču mājas lapa, veltinis — filcēšana
• http://www.peak.org/~spark/felt_artist_links.htm — angļu valodā. Filcēšanas meistaru darbi no visas pasaules.

Dzijas krāsošana

Pirms gadiem desmit bijām spiestas pašas krāsot dziju, jo pārsvarā bija pieejama tikai nekrāsota lauku dzija. Toreiz visos saimniecības preču veikalos varēja nopirkt Igaunijā ražotas tekstiliju krāsas vilnai un kokvilnai. Mūsdienās dzijas krāso tikai lielās eksperimentētājas un tekstilmākslinieces. Tā kā es joprojām pārsvarā adu no latvju aitas, tad dziju krāsošana man ir ierasta lieta.

Pārbaudi, no kā sastāv krāsojamā šķiedra!
Vispirms pārliecinies, vai dzija sastāv no tīras vilnas. Es Vācijā specializētajā aitkopības saimniecībā nopirku baltu dziju par 27 eiro/kg. Prātā nenāca, ka par tādu cenu tā varētu nebūt 100% aitas vilna. Kad sāku krāsot, izrādījās, ka daļa šķeteru ir pusvilna: viens pavediens nokrāsojās, otrs — nē. Mācība: pārbaudi visas šķeteres!
Arī Latvijā vilnas pārstrādes uzņēmumi mēdz pievienot vilnas šķiedrai kaut ko no sintētikas. Rūpnieciskos apstākļos šādu dziju iespējams nokrāsot, bet mājās — diez vai.
Visvienkāršākais paņēmiens šķiedras noteikšanai ir dedzināšana. Dedzinot vilnas dziju vai dabīgo zīdu, liesma lēnām virzās pa pavedienu uz priekšu un galā izveidojas tumšs, sakusis bumbulītis, kurš viegli sairst. Degšanas laikā jūtama degošu kaulu smaka.
Kokvilnas, linu un viskozes diegi deg ar spožu liesmu, kas strauji virzās uz priekšu, jūtama degoša papīra smaka. Pēc sadegšanas paliek birstoši pelni, bumbulītis neveidojas.
Sintētiskais diegs bez vilnas piejaukuma nedeg, bet izkūst. Diega galā izveidojas ciets bumbulītis.
Nelielu mākslīgās šķiedras piejaukumu noteikt ir ļoti grūti. Tādā šaubu gadījumā var izmantot abu veidu vienāda toņa krāsvielas.
Dzijas sagatavošana krāsošanai
Dziju vispirms notin šķeterēs. Krāsojot lielu daudzumu dzijas, vienas šķeteres svars nedrīkst pārsniegt 200-400 gramu. Tādas šķeteres garumam jābūt 60-80 centimetru. Vieglāk krāsot 100 gramu smagas šķeteres, ja to garums ir 40-50 centimetri.
Šķeteres vaļīgi pārsien ar baltu izturīgu diegu vai lentīti 3 vai 4 vietās.
Dzijai pirms krāsošanas jābūt pilnīgi tīrai un slapjai. Dzijas mazgāšanai pirms krāsošanas piemērotākās ir veļas ziepes vai Kastanis. Dziju mazgā tāpat, kā mācīju sadaļā par adījumu mazgāšanu. Ja krāsojamā dzija ir tīra, pirms krāsošanas to mērcē siltā ūdenī 30-40 minūtes.
Krāsošanai nepieciešamie priekšmeti
• Es dziju krāsoju 10 l emaljētā katlā. Neiesaku krāsot alumīnija katlā, jo dažreiz tas var ietekmēt dzijas toni, turklāt vilnas krāsošanai kodinātājs ir etiķis, skābe reaģē ar alumīniju.
• Vēl tev vajag 2 gludus kociņus, kas garāki par katla diametru, lai vari izcilāt dziju. Man ir 2 spraislīši no bērnu gultiņas.
• Noderēs gara koka karote vai mente, ar ko samaisīt krāsojamo šķidrumu.
• Vairākas stikla burciņas, kur izšķīdināt krāsu.
• Mazas mentītes, ar ko samaisīt krāsu burciņā.
• Marles gabaliņi krāsu šķīduma izkāšanai.

Krāsu kolekcija
Attēls ar spektra apli
Lai brīvi rotaļātos ar krāsām, tev veikalā nav jāiegādājas visi toņi, ko vien var dabūt. Galvenais, lai tavā rīcībā ir trīs pamatkrāsas: dzeltenā, sarkanā un zilā. Šīs krāsas nevar iegūt no citu krāsu sajaukuma. Lai iegūtu tumšāku krāsu, vajag melno krāsu. Lai iegūtu gaišus pasteļtoņus, gleznotāji lieto balto krāsu, dziju krāsotāji — mazāk krāsas.
Zaļo krāsu iegūst no dzeltenās un zilās.
Oranžo – no dzeltenās un sarkanās
Violeto – no sarkanās un zilās
Pretkrāsas krāsas krāsu aplī atrodas pretējās pusēs un ir savstarpēji kontrastējošas. Galvenie pretkrāsu pāri ir:
• dzeltens – violets,
• sarkans – zaļš,
• zils – oranžs.
No spektra krāsu un melnās krāsas sajaukuma iegūst tumšākus un siltākus krāsu toņus. Ja kādu krāsu “mīkstina” ar pretkrāsu (piemēram, zaļo ar sarkano), tad iegūst brūnās nokrāsas krāsu.
Dziju krāsas veikalos ir retums, igauņu krāsas var meklēt Centrāltirgus būdiņās, es tās pērku sadzīves preču veikalā Cēsīs, Vienības laukumā. Mākslinieku preču veikalos tekstiliju krāsas ir dikti dārgas, bet saviem hobijiem jau cilvēki naudu netaupa. Ja gribi nodoties krāsošanas priekam, tad vispirms patrenējies uz papīra ar akvareļkrāsām, izproti, kā veidojas dažādas krāsas un toņi. Piemēram, es no pretīgi koši zaļas un spilgti oranžas ieguvu skaistu olīvkrāsu, utt.
Iecerēto krāsu toni ne vienmēr iespējams iegūt, izmantojot vienu krāsvielu, nereti ir jāņem divas vai vairākas. Krāsvielu sajauc 0.5 l burciņā karstā ūdenī. Krāsu toni nosaka, iemērcot šķīdumā krāsojamā materiāla paraugu.
Krāsošanas darbu secība
Katlā ielej mīkstu ūdeni. Ūdens svaram jābūt 20 reizes lielākam par krāsojamās dzijas svaru. Piemēram, 200-300 g dzijas krāsošanai vajadzīgi 6-8 l krāsošanas sulas. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams 6-8 l ūdens, apmēram paciņa krāsvielas, 1 ēdamkarote etiķa esences vai 1,5 glāzes galda etiķa, 1 ēdamkarote sāls, ko iepriekš izšķīdina 1 l ūdens.
Krāsojot ar vilnas krāsvielām, ūdenim sākumā pievieno pusi no paredzētā etiķa daudzuma un visu vārāmās sāls daudzumu. Šķīdumu izmaisa un karsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai. Krāsojot ar kokvilnas krāsvielām, ūdenim pievieno kalcinēto sodu un arī uzkarsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai.

Sagatavo krāsvielu šķīdumu: krāsvielu izšķīdina karstā ūdenī, maisot ar mentīti. Lai izšķīdinātu 1 paciņu krāsvielas, vajag 0,5 1 ūdens. Sagatavoto šķīdumu izkāš caur divkārt saliktu marli. Vienas paciņas krāsvielu pietiek, lai nokrāsotu 200-400 g dzijas. Krāsas daudzums ir atkarīgs arī no tā, kādu krāsas intensitāti vēlas iegūt.
Visu krāsošanai paredzēto materiālu slapju liek katlā un lēni karsē līdz vārīšanai. Krāsojamo materiālu nepārtraukti cilā un groza. Vāra 10-15 minūtes.
Tad krāsojamo materiālu pirmo reizi izņem no katla. Krāsojot ar vilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo krāsvielu šķīdumu, labi izmaisa, liek dziju atpakaļ katlā un vēlreiz karsē 10-15 minūtes.
Krāsojamo materiālu otrreiz izņem no katla.
Krāsojot ar vilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo etiķa daudzumu, izmaisa, liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā un trešo reizi karsē 30-40 minūtes.
Trešajā reizē karsēšanas ilgums ir šāds: lai iegūtu gaišus toņus – 10 —15 minūtes; vidēji intensīvus – 20 — 30 minūtes; tumšus – 40 — 60 minūtes.
Pēc tam katlu noceļ no uguns un dziju krāsošanas sulā atdzesē līdz 28° C. Vilnas dzijas izskalo siltā ūdenī, tad mazgā ziepju putu ūdenī un atkārtoti skalo vairākos siltos ūdeņos. Pēdējam skalojamam ūdenim pievieno tikpat daudz etiķa esences, kā krāsojot.
Kokvilnas materiālus mazgā karstā vārāmās sāls šķīdumā (uz 6-8 l ūdens - 100 g sāls). Ja skalojamais ūdens joprojām krāsojas, tad krāsojamo materiālu var vēlreiz novārīt sāls šķīdumā, tas norūdīs krāsu. Pēc tam skalo siltā un vairākos aukstos ūdeņos.

Padomi:

Lai dzija nokrāsotos pareizi, vienmērīgi:
• krāsojamam ūdenim jāpievieno vārāmā sāls. Tā garantē vienādu krāsojumu, kā arī krāsas intensitātes pakāpenību;
• dzija jāliek katlā slapja un tīra;
• dzijai brīvi jāpeld lielā ūdens daudzumā; ja vajag nokrāsot lielāku daudzumu dzijas, bet atbilstoša trauka nav, tad strādā šādi: dzijas šķeteres uzver uz gludas nūjas, kuras galus noliek uz katla malas. Krāsošanas laikā dziju nepārtraukti griež apkārt nūjai;
• krāsošanas laikā krāsojamais materiāls nemitīgi jācilā un jāgroza;
• nedrīkst pievienot visu izšķīdināto krāsvielu vienā reizē. Lai izvairītos no nevajadzīgi tumšas dzijas nokrāsošanas, jāsāk ar ļoti gaišu krāsošanas sulu, pakāpeniski to tumšinot ar krāsvielu.
• pievienojot krāsvielas vai citas piedevas, izcel dziju virs katla;
• krāsošanai labākais ir mīksts ūdens (lietus, sniega, upes). Ciets ūdens var veicināt neglītu, nevienādu krāsojumu, tāpēc tas jāmīkstina ar etiķskābi. Etiķskābe garantē krāsvielas iedarbību un krāsas noturību. Piemēram, ja dzija ieguvusi vajadzīgo krāsu toni pirms ūdens vārīšanās sākuma, tad krāsu toni nostiprina šādi: dziju izņem no krāsojamās sulas un turpina to karsēt tīrā, karstā ūdenī, kam pievienots etiķis. Kad ūdens uzvārījies, karsēšanu pārtrauc, dziju atstāj ūdenī, kamēr atdziest. Skalo, kā iepriekš norādīts.
• Lai dzija vai vilnas izstrādājumi nesaveltos, visiem mazgājamiem un skalojamiem ūdeņiem jābūt vienādā temperatūrā (28-30 ° C).
• Krāsojot gaišos toņos, krāsošanas sulai pašā sākumā var pievienot izšķīdinātas ziepes (uz 25 l ūdens - 10-12 g).
• Ja vēlas dabūt intensīvāku toni, tad jāpalielina ne tikai krāsvielas daudzums, bet arī visu piedevu - vārāmās sāls, kalcinētās sodas daudzums.
• Cietu ūdeni mīkstina ar kalcinēto sodu.
• Lai iegūtu saskanīgus toņus, krāsojot nākamo krāsu, izmanto to pašu ūdeni. Tur saglabājusies dvesma no iepriekšējā toņa.

Krāsošana ar augiem
Līdz 19.gs. vidum latviešu rokdarbnieces dzijas un audumus krāsoja ar augu krāsvielām. Protams, arī mūsdienās vari eksperimentēt, tāpēc jau nevajag nopļaut visu pļavu vai nomizot kokus. Daudzi krāsošanai noderīgi augi atrodas rokas stiepiena attālumā: kļavu, liepu un mežābeļu rudens lapas, apelsīnu un sīpolu mizas, siena smalkumi, tomātu pazarītes, burkānu un kartupeļu laksti, dziju var krāsot cūku pupu pākšu, ar mizu vārītu kartupeļu, sarkano biešu vai sēņu novārījumā, vari sakrāt kafijas vai tējas biezumus. Ir augi, kurus nav grūti saplūkt klēpjiem pat lāga nepieliecoties: nātres, vībotnes, biškrēsliņi, pāraugušas dilles, gārsas, rabarberu ziedi, raudenes, strutenes, zirgskābenes, kaņepes u.c.. Izmēģini, kādi jauki pasteļtoņi iznāk no dārza puķēm: kliņģerītēm, samtenēm, dālijām, kosmejām un asterēm.
Augu krāsvielas bez kodināšanas parasti pie šķiedras piesaistās vāji. Krāsojums iznāk dzeltenīgi pelēcīgs, kas saulē ātri izbalē. Lai krāsojums iznāktu košs un nebalētu, lai no viena auga izvilkuma varētu iegūt vairākus toņus, dziju apstrādā ar dabiskiem vai ķīmiskiem kodinātājiem.
Dabiskie kodinātāji. Kodinot ar dabiskajiem kodinātājiem mazāk cieš dzijas pūciņa un iegūst ekoloģiski tīrāku krāsojumu. Miecvielas iedarbojas kā kodinātāji un ar tām iegūst sevišķi noturīgu krāsojumu. Tāpēc augi ar augstu miecvielu saturu ir lietojami bez kodinātāja. Tie ir: ozolu, melnalkšņu, baltalkšņu un krūkļu mizas, ozollapu pangas, kartupeļu un cūku pupu laksti, sīpolu mizas, pelašķi, vārpatas, nātres un vēl daži retāk sastopami augi, kurus neminēšu, lai pasargātu dabu.
Vēl kā dabiskos kodinātājus var izmantot bērzu malkas pelnu sārmu, sūkalas, skābu kāpostu sulu, ieskābušu bērzu sulu, alu, purva rāvu, urīnu, vircu. Vēl dziju var sautēt krāsnī, iededzināt saulē, raudzēt kopā ar sārmu vai urīnu. Kodināt var pirms krāsošanas, krāsošanas laikā, pēc krāsošanas.
Kodināšana pirms krāsošanas. Gaišu toņu iegūšanai dziju mērcē pāris stundas vai diennakti dažādos dabiskajos kodinātājos.
Tumšu, dziļu toņu iegūšanai tīru un mitru dziju raudzē 2 — 3 dienas noslēgtā traukā ar urīnu, sūkalām, bērza pelnu sārmu. Raudzēšanas laikā radusies smaka skalojot un žāvējot izzudīs. Pēcāk krāso.
Sārma pagatavošana. Izsijātus bērza malkas pelnus aplej ar verdošu ūdeni, izmaisa un ļauj atdzist. Nolej dzidro šķidrumu, kad pelni nosēdušies.
Krāsošana. Kodināšanai un krāsošanai vēlams lietot emaljētus traukus, jo alumīnija vai čuguna traukos var mainīties krāsu toņi.
Uz 100 g šķiedras vajag 2,5 — 3 l ūdens. Ūdenim pielej krāsvielas koncentrātu un ar lapu koka menti izmaisa. Šķidrumu uzsilda līdz 50 oC, ieliek mitru dziju. Karsē līdz 80 — 90 oC un uz lēnas uguns šo temperatūru tur 30 — 90 minūtes. Pa laikam šķiedru ar mentēm cilā. Pa laikam šķeteres izceļ no katla un patur tvaikos vai iznes saulē. Tad nokrāsoto dziju atstāj katlā, kamēr atdziest.
Citus dzijas toņus iegūsi, ja izmēģināsi dziju krāsot kopā ar dabīgajiem kodinātājiem, tikai rēķinies ar dīvainu smaku. Labāk to darīt lauka virtuvē.
Kodināšana pēc krāsošanas. Dziju stundu krāso bez kodinātāja, tad skalo vai 5 — 30 minūtes mērcē vai skābā, sārmainā šķidrumā vai urīnā. Sārms un urīns pastiprina brūnos toņus, skābi (1glāze uz spaini ūdens) šķidrumi veicina dzeltenus un zaļganus toņus.
Sautēšana siltumā. Ja tonis vēl nav pietiekami tumšs, pēc krāsošanas mitru dziju ieliek traukā, stingri uzliek vāku un ieliek siltā cepeškrāsnī.
Ķīmiskie kodinātāji
Mūsdienās visbiežāk izmanto ķimikālijas, bet tad gan vairs nevarētu apgalvot, ka dzija krāsota ar dabiskiem paņēmieniem. Lai iegūtu gaišus toņus, lieto etiķskābi (CH3COOH), alaunu (KAl/SO4), alumīnija hlorīdu (AlCl3), amonija hlorīdu (NH4Cl), dzeramo sodu (NaHCO3); vidēji tumšus toņus – vara sulfātu (CuSO4), hroma kāliju (K2Cr2O7); tumšus toņus – dzelzs hlorīdu (FeCl3), dzelzs sulfātu (FeSO4), cinka sulfātu (ZnSO4). Šos kodinātājus var arī jaukt kopā.
Vīnskābe noder gaiši brūno un sārto toņu paspilgtināšanai, kodinot etiķskābē sarkanie toņi kļūst spilgtāki, zaļie — bālāki.
Vienā krāsvielā var nokrāsot dažādos toņos ar dažādiem kodinātājiem apstrādātas šķiedras. Vispirms krāso gaišiem toņiem domātos kodinātājos mērcētu dziju, tad tumšākus. Uz 100 gr dzijas vajag 3 l ūdens, 4 g alauna vai alvas sāls, 1— 5 g vara sulfāta, 0,5 — 4 g dzelzs sulfāta, 1 — 4 g kālija bihromāta, 1 ēdamkaroti ožamā spirta. Ar kodinātājiem nevajag pārspīlēt, varbūt iegūsi spilgtāku toni, taču dzija kļūs asa. Alaunu un vīnskābi šķīdina verdošā ūdenī, dzelzs un vara sulfātus, kā arī kālija bihromātu — karstā ūdenī. Izšķīdināto kodinātāji pielej 40 oC ūdenim, ja kodina pirms krāsošanas, vai krāsvielu šķīdumam, ja kodina krāsošanas laikā. Darbojas ar mentēm un gumijas cimdiem.
Ja kodina pirms krāsošanas, tad šķiedru mērcē kodinātājā siltā vietā 6 — 12 stundas. Var dziju kodinātājā karsēt sākot no 40 oC līdz 90 oC, tad cilājot turpina karsēt 15 — 30 minūtes. Dziju kodinātājā atdzesē, viegli nospiež, tad liek krāsvielā un krāso.
Visplašāk lieto kodināšanu krāsošanas laikā: līdz 40 oC uzsildītai krāsvielai pielej izšķīdinātu kodinātāju, izmaisa, ieliek mitru dziju un bieži cilājot karsē līdz 80 oC, silda 60 — 90 minūtes.
Kodināt var pēc krāsošanas: nekodinātu šķiedru krāso 80 — 90 oC apmēram stundu, pārliek tādas pašas temperatūras kodinātājā un nekarsējot tur 30 — 60 minūtes.
Ar dažādiem kodināšanas paņēmieniem no viena auga var iegūt dažādus toņus. Pēc krāsošanas un kodināšanas dziju toņus var mainīt, pievienojot skalojamam ūdenim sārma šķīdumu (īsu brīdi — tumšāka, mērcējot ilgāk — gaišāka ), kādu skābi (gaišāka), alu (spilgtāka). Ja dzija nokrāsojusies nevienādi, to vienu nakti mērcē atšķaidītā urīnā.
Ķīmiskos kodinātājus var iegādāties firmā Enola, kas atrodas LU Ķīmijas fakultātē, Rīgā, K. Valdemāra iela 48. www.enola.lv
Ja vēlies iedvesmoties, kādus krāsu toņus iespējams iegūt no dažādiem augiem un kodinātājiem, izlasi Ilgas Madres burvīgo grāmatu „Krāsošana ar augu krāsvielām” Avots, 1990.
Par kodes dzīvesveidu
Dzīvnieki, kas piemērojušies kopā būšanai ar cilvēkiem, tiek saukti par sinantropajiem dzīvniekiem. Ne mazums to ir arī kukaiņu pasaulē. Savvaļā kodes dzīvo uz zvēru un putnu līķiem, putnu ligzdās un zvēru migās, tikai divas sugas piemērojušās sadzīvošanai ar cilvēkiem. Pazīstamākās sugas, kas grauž vilnas izstrādājumus un kažokādas ir drēbju kode Tineola bisselliella un kažoku kode Tinea pellionell).
Kodes ir kukaiņi ar pilnīgo pārvēršanās ciklu, naktstauriņi. Pavēro savas mājas kodes, tās kļūst aktīvas vakaros un naktī, jo, kā jau naktstauriņi, necieš gaismu. Attīstības ciklā šie kukaiņi iziet olas, kāpura, kūniņas un pieaugušā īpatņa jeb imago stadijas.
Pelēcīgie tauriņi ir pilnīgi nekaitīgi, mutes orgāni pieaugušām kodēm ir reducēti un nevienu dzīparu pārkost tās nespēj. Toties tad viņām ir viena doma: sapāroties, ieriest un izdēt veselu lērumu olu. Kad šis darbs paveikts, tauriņš iet bojā. Drēbju kodes mātīte dēj oliņas vilnas, kažokādas izstrādājumos. Visvairāk oliņu tiek iedēts netīrās un ilgākai glabāšanai noliktās, nevēdinātās drēbēs. Kožu kāpuri negrauž tīri izmazgātu vilnu, jo tajā pietrūkst minerālvielu, tāpēc tie izvēlas netīras zeķes, cimdus, cepuru iekšmalas, džemperu paduses. No katras oliņas izšķiļas mazs balts kāpuriņš, kas sagrauž drēbes un dziju. Un laika viņam gana, jo šajā stadijā kodes kāpurs pavada ap 70 dienu. Parasti kāpuri izgrauž ejas, kas vaļējas abos galos. Pēc vairākkārtējas ādas maiņas kāpurs izaug diezgan paliels un iekūņojas. Kūniņu aptver sacietējis apvalks. Kad kāpurs pārtapis par tauriņu, kūniņa pārplīst, un pasaulē ierodas pieaugusi drēbju kode. Kode prot lidot, taču vislabāk tai patīk skraidelēt. Gadā kodēm var būt līdz četrām paaudzēm, mātīte spēj izdēt līdz 300 olām.
Drēbju kode cēlusies no siltajām zemēm, bet nu ar prieku bojā drēbes visur, kur labi kurina telpas. Līdz ar sintētisko dziju izplatīšanos ir samazinājies kožu skaits mājokļos. Tomēr ir radušās kožu mutācijas, kas iemanījušās pārtikt arī no sintētiskām šķiedrām un pat nesmādē polietilēnu.
Ja redzi kodi, vispirms apskaties, kādā krāsā tai spārni, ja pelēki, tad nekavējoties sāc vēdināt skapju un dziju kastu krājumus. Ja tauriņa spārni ir tumši ar baltiem punktiem, steidzies pārbaudīt virtuves skapju saturu, jo tā ir graudu kode.
Lai izvairītos no kodēm, tiek lietoti dažādi ķīmiskie kodes atbaidošie līdzekļi, piemēram, naftalīns, dažādas tabletes aerosoli, aploksnes ar ēteriskajām eļļām —vielas ar kodēm nepatīkamu smaku. Pirms ilgstošas uzglabāšanas apģērbu un citas drēbes ieteicams izmazgāt vai ķīmiski iztīrīt. Es tomēr ieteiktu vispirms izmantot visus iespējamos dabas līdzekļus, jo ķīmiskie insekticīdi var kaitēt ne tikai kodēm, bet arī mājiniekiem.
Latvijas vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas speciālistes pastāstīja, ka muzeja krājumu pasargāšanai no kodēm muzejnieki izmanto veikalos nopērkamās aploksnes ar ēterisko eļļu. Divreiz gadā specializētas firmas darbinieki kūpina īpašas dūmu sveces, tās iznīcina jebkuru kukaini. Katru gadu muzejnieki savus krājumus vēdina un pārbauda, vai nav ieviesušās kodes. Reizi divos gados adījumi un audumi tiek ievietoti saldētavā – 25 oC.

Musturkluba adītāju padomi
1. Lai mazinātu kodes ēstgribu, dzija un adījumi jāglabā tīri un bieži jāvēdina, jo arī putekļi satur vielas, kas garšo kodēm.
2. Lai kodēm nerastos vēlme dēt olas vilnas izstrādājumos, tās jāatvaira ar kukainim netīkamām smakām: naftalīnu, žāvētām apelsīnu miziņām, ciedra koka klucīšiem, vaivariņiem. Augu izcelsmes atbaidītāji regulāri jāmaina.
3. Izsaldēt kodes izdosies vien tad, ja kukaiņi aukstumā tiks izlikti kāpura vai imago stadijā. Oliņas un kūniņas ir piemērojušās bargu apstākļu pārlaišanai.
4. Kodes vajagot iebarot jeb ierīkot bāriņu. Vecai kurpju kastei izgriež sānos un vākā caurumus, saliek iekšā vecu, nemazgātu vilnas zeķu gabaliņus, lai kāpuriem ir ko ēst un noliek tauriņiem pieejamā vietā. Kodes tad salien tur iekšā un sadēj oliņas, tikai laiku pa laikam kastes saturu vajag sadedzināt.
5. Mājās jāaudzē smaržīgā ģerānija, tautā saukta par ausu puķi. Kamēr man bija šī ģerānija, nevienu kodi nemanīja. Tagad gan ir problēmas.
6. Esmu likusi visur, kur dzijas, kastaņus, bet tie darbojas tikai, kamēr svaigi. Kastaņi žūstot izdala kodēm netīkamas vielas.
7. Citi iesaka pie dzijām palaistīt etiķi.
8. Vilnas džemperus ilgstošai glabāšanai tīrus ielieku plastikāta maisos un aizsienu vai lieku maisos ar rāvējslēdzi. Pa laikam izņemu un pārbaudu. Skapī salieku starp džemperiem smaržīgas ziepes. Dziju glabāju JYSK baltajās kastēs ar aizspiežamiem vākiem.
9. Mana mamma izķemmētu suņa vilnu glabā aizvākotās stikla burkās.
10. Man dziju grozā ir samesti cigarešu končiki, tiešām palīdz. Kodēm nepatīk tabakas smaka, derēs arī lētās, smirdīgās cigaretes.
11. Dziju ietin terpentīnā samērcētā papīrā.
12. Kodes atbaida malti melnie pipari.
13. Mana oma darīja tā – katru lauku dzijas šķeteri ielika vienā plastmasas maisā, tad kādas trīs — nākamajā un visas dzijas — vēl lielākā maisā. Un tad regulāri, vismaz reizi gadā, atvēra maisus vaļā paraudzīt, vai dzija nav apskādēta. Tā viņa tās dzijas noglabāja gadus 156 vismaz, es tagad tikai beidzu to izadīt. Nevienu kodi nesastapu...