Adīšana priekam 1daļa. - Anitras raksti - Rakstu katalogs - cikucaku
Svētdiena, 11.12.2016, 01:17Sākums | Reģistrācija | Ieeja

Vietnes izvēlne

Pastāsti par mums!

Ieejas forma

Lietotāja vārds:
Parole:

Čatiņš

200

draugi

Meklis

Kāds būs laiks?

Laiks Rīgas GISMETEO: Погода по г.Рига

Aptauja

Kā cīnies ar sniegu?
Atbilžu kopskaits: 25

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Komentāri: 4
Forums: 25/100
Saišu katalogs: 24

Mūsu banneris

ciku-caku

deposit uploader

SMS sūteklis

Rakstu katalogs
Sākums » Raksti » Anitras raksti

Adīšana priekam 1daļa.
Sveika! Gribu tevi ievest savā laimes zemē — adīšanas pasaulē. Tu varbūt domā, ka es tikai runāju pa radio un pierakstu žurnālu „Vides Vēstis”. Bet man ir vēl viena aizraušanās: rokdarbi. Pirms pāris gadiem biju galīgi nodzinusies darbos, slimoju un dzīve bija galīgi nogurdinājusi. Nelīdzēja ne jaukas pastaigas, ne vakari draugu lokā. Gadu mijā apņēmos: mazāk strādāšu, vairāk pelnīšu un nodošos kādam vaļaspriekam. Un viss, ko cilvēks šai laikā nolemj, piepildās. Protams, mazāk strādāt es neprotu un daudz pelnīt man vienkārši nav dots. Taču jaunais gads man atsūtīja jaunības dienu vaļasprieka atdzimšanu.
Kad biju pusaudze, adīju un tamborēju kā traka. Vēl tagad salidojumos skolotāji atceras uz grīdas nokritušo alumīnija adatu šķindoņu, jo visu laiku nodarbībās zem sola adīju. Kad bērni paaugās, adīšanu pametu, jutu, ka dikti reibst galva. Nolēmu, veselība vairs neļauj. Pēc gadiem desmit atsāku adīt. Tad ievēroju, ka galva reibst tikai tad, kad adu ar 5 adatām. Oooo! Pirmais džemperis labiskajā adījumā ar ādas sloksnītēm iznāca interesants, bet ne vairāk. Man gribas, lai viss ir perfekti. Vismaz gadu kopēju modeļus no žurnāliem, jo cerēju, ka nu gan nenoies greizi. Bet tā laika darbus tev nerādīšu. Jutos samērā vientuļi, jo vienīgais, ko dzirdēju no apkārtējiem: „Ārprāts, kā tu tā vari? Es gan nekad vairāk par skolas zeķi noadījusi neesmu...” Sāku jau justies kā aizvēsturisks relikts.
Meklējot dziju veikala adresi, nejauši, bet liktenīgi pārlūkprogrammā google atradu www.musturs.lv Un dzīve ieguva citus apgriezienus, aizrautīgi runājos ar citām adītājām, klejoju pa viņu norādītajām tīmekļa adresēm un kā kāmis vilku datorā iepatikušos modeļus. Tad nolēmām satikties savdabīgā aklajā randiņā — iedomājies, vienu vakaru Pārdaugavā sanāk divi duči pilnīgi svešu sieviešu, nokrauj galdu ar gardumiem, neredzētiem žurnāliem un grāmatām un visas ada! Un jau pēc mirkļa jūtamies kā senas draudzenes. Tā laimes sajūta nav vārdos aprakstāma: satikt tik daudz domu biedreņu: gan skolotājas, gan reklāmas darbinieces, uzņēmējas, jaunās māmiņas, mākslinieces, pavāres, skolnieces, bibliotekāres, ārstes, visas nodarbošanās ne uzskaitīt. Kopš tās reizes esam atkarīgas no šiem Musturklubiņiem, vīri un bērni, redzot māti pārnākam tik laimīgu, piedod izsprukšanu un vēlāk jau paši taujā, kad tad atkal viņa dosies pēc kārtējās prieka devas. Gan jau tu domā, ka šie prieki tiek tikai rīdziniecēm, nē, pie mums regulāri brauc meitenes no Cēsīm, Lapmežciema, Saulkrastiem, Ogres, pat Daugavpils! Ir kluba biedrenes, kas dzīvo Parīzē, Londonā un Kijevā. Bet vienmēr, kad ir dzimtenē, atnāk uz Musturklubu. Es to saucu par rokdarbnieču māsību. Ne jau tikai par rokdarbiem runājam: ja kādai vajag padomu pat lietās, kam maz sakara ar rokdarbiem, vienmēr atradīsies kāda, kas meklēto jomu lieliski pārvalda. Turklāt adītāju mājas lapās neviens neaizskar pārējās, kaut no labsirdīgas apcelšanās neviena nav pasargāta.
Tieši Musturklubā iemīļoju pečvorka jeb gabaliņtehniku, apguvu visādus adīšanas knifus. Arī šis izdevums ir mūsu kopdarbs. Daudzus rakstus vispirms izliku tīmeklī apspriešanai. Paldies Rozei par vēstures nodaļas pieslīpēšanu, Ingucim par palīdzību vārdnīcas izveidošanā, paldies Baibai, Trīnei, Ronikai, Kadrijai, Ennik, Gaspačo un visām citām meitenēm, kuru tīmekļa nikus te nenosaucu. Eh, ja tu zinātu, kādu balli mēs uzrīkojām, kad iznāca šis Musturkluba iedvesmotais izdevums!
Nāc pulkā šajā aizraujošajā dzīparu tīmeklī!
Es tevi paņemšu aiz rociņas un iedrošināšu uzmest pirmos valdziņus. Tad ierādīšu, cik vienkārši var noadīt visskaistākos tērpus, jo tagad jau daudz prasmes nevajag, dziju veikali pārpildīti ar greznām dzijām, kas neko citu neprasa, kā tikai resnas adatas un labiskus valdziņus. Es gan lielākoties principiāli dodu priekšroku latvju aitai. Ja būsi ar mieru ienirt dziļāk, iemācīšu pečvorku. Labi, neesmu jau nekāda dižā skolotāja, bet manas Iļģuciema cietuma audzēknes prom nebēg.

Anitra

Grūti precīzi pateikt, kad cilvēks pirmoreiz no kādas sloksnītes, diega vai smildziņas ar pirkstiem sāka vilkt cilpiņas. Tad palīgos paņēma tievus kociņus vai resnas asakas. Un tā čibināja, kamēr sanāca kaut kas. Skopie arheoloģiskie atradumi liecina, ka cilvēki adījuši jau tālā senatnē. Turklāt senie adījumi ir tik sarežģīti, ka tādu meistarību sasniegt var tikai trenējoties simtiem gadu. Un nav iemesla domāt, ja senie cilvēki lieliski auda un smalki izšuva, tad viņi nemācēja adīt. Bet tu jau zini, cik adījumi viegli irst, tos ar gardu muti apēd ne tikai kodes, bet arī augsnes iemītnieki un mikroorganismi. Ja vēl pieļaujam, ka raupjos adījumus valkāja vienkāršie cilvēki, kurus neguldīja smalkajās kapenēs, tad nav brīnums, ka pirmie arheoloģiskie atradumi saglabājušies no 3.-5.gs. Koptu kapenēs Ēģiptē no Romas impērijas laikiem 4.-5.gs. atrasta valkāta bērnu zeķīte ar atsevišķi adītu kājas lielo pirkstu, lai varētu valkāt t.s. jēzenes jeb sandales ar siksniņu starp lielo pirkstu un pārējiem.
Bet vispār nav vienota uzskata par adīšanas pirmsākumiem. Citi to attiecina uz laiku pirms Kristus dzimšanas, bet citi - tikai uz viduslaikiem. Reizēm pavīd doma, ka adīšana ar 2 vai vairāk adatām, no viena pavediena ar cilpveida izlocījumiem attīstījusies no daudz senāk zināmās adatas pinuma tehnikas, kas ir attāli līdzīga mezglošanai un tīklu gatavošanai un kur izmanto vienu platu adatu ar aci.

Ir aizdomas, ka Penelope adīja jau Trojas kara laikā. Viņa bija nolēmusi sagaidīt no kara savu mīļoto vīru Odiseju, bet precinieki tik spietoja riņķī un apgalvoja, ka Odisejs jau sen karā nokauts. Penelope tad teica: labi, precēšos, kad būšu pabeigusi kāzu tērpu. Bet, visu, ko pa dienu paveikusi, viņa naktī izārdīja. Nu, saki, vai tad audumu vai izšuvumu var tā nemanāmi izārdīt. Skaidra lieta: Penelope adīja!
No 12.gs. ir pierādījumi, ka adīja ne tikai Ēģiptē, bet arī Itālijā un Spānijā. Ir atrasta gan šalle ar sarežģītu rakstu Ēģiptē, gan rakstītas liecības par cepuru adītājām 13.gs. Francijā. Šajā laikā bruņinieki sāka valkāt zem bruņām arī cimdus un zeķes. Ap šo laiku Anglijā un Spānijā īsts modes kliedziens bija piegulošas adītas zeķes, kas kļuva par bagātu un augstdzimušu vīriešu tērpa sastāvdaļu. 14.-15.gs. sāka adīt bikses un kapuces.
16.gs. sāka darboties zīda zeķu ražošanas cunftes, bet tolaik ar adīšanu nodarbojās tikai vīrieši, jo amatniecība līdz pat fabriku laikiem bija vīriešu kā ģimenes apgādnieku nodarbošanās. Tāpēc amatnieki visādi centās uzlabot darba ražīgumu, lai vairāk nopelnītu. Toties nabadzīgās sievietes kā mājamatnieces tai pat laikā adīja ar rokām savas ģimenes ikdienas vajadzībām vai pašas apģērba izdaiļošanai, lai tekstilijas nevajadzētu pirkt tirgū. Bagātās sievietes adīja laika kavēklim vai labdarībai, piemēram, baznīcai.

Adīšanas vēsturē grodiem burtiem ierakstāms angļu garīdznieka Viljama Lī vārds: šī vīra materiālais stāvoklis bija tik švaks, ka sievai nācās piepelnīties ar adīšanu. Mācītāja sirds lūza, raugoties, cik smagi dzīvesbiedrei jāstrādā, tāpēc viņš ar Dievpalīgu 1589.gadā izgatavoja adāmmašīnu ar āķveida adāmadatām. Izgudrojums ir tik ģeniāls, ka arī mūsdienu adāmmašīnas darbojas pēc līdzīga principa. Mašīnadīšana ātri izplatījās progresīvajā Francijā, bet 17.gs. beigās — arī Vācijā. Tomēr kārtīgas trikotāžas manufaktūras tā pa īstam izplatījās tikai 19.gs. Uz laiku tas mazināja sajūsmu par rokdarbiem. Tomēr lokāli daudzās zemēs attīstījās atsevišķi adīšanas veidi: mozaīktehnikas jeb pečvorka pirmsākumi radās indiāņu ciltīs, smalkie Orenburgas lakati — Krievzemē, smalkiem ornamentiem rotāti cimdi un zeķes: Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Īru sievietes saviem zvejniekiem adīja ļoti sarežģītus džemperus no krustotiem valdziņiem un pīnēm. Katram ciemam bija savas iemīļotās rakstu kompozīcijas, tāpēc nebija grūti identificēt bojā gājušos jūrniekus.
Kopš 13. gs. Latvijā pazīstami adatas pinuma tehnikā ar kaula adatas palīdzību darināti vilnas cimdi, kas ir adīto dūraiņu priekšteči. Līdz šim senākie Latvijā arheoloģiski atrastie adījumi datējami ar 15. gs., bet viena koka adāmadata atrasta jau 14. gs. kultūrslānī. Bagātāka ir 16.-17.gs. arheoloģisko adījumu kolekcija no Rīgas izrakumiem - cimdi un zeķes. Tiem izmantota vietējo aitu vilna - gan dabīgi gaiša, gan krāsota. Adīti dūraiņi, īsas un garas zeķes. Tie ir ne tikai vienkārši adījumi ikdienai, bet arī grezni rotāti goda cimdi un zeķes ar ieadītām krāsainu rakstu joslām. Izmantotas vairākas atšķirīgas papēžu formas un noraukumi. Daļa no arheoloģiski atrastajiem adījumiem ir krietni novalkāta un caurumi lāpīti ar rupju vilnas pavedienu. Pieminēšanas vērti ir arī 19. gs. latviešu etnogrāfiskie adījumi, par kuriem sarakstīts daudz grāmatu.
Latvijā pirmās brīvvalsts un padomju laikos daudzas sievietes aizrāvās ar rokdarbiem. Vēl tagad kā relikvijas glabājam žurnālus „Zeltene” un „Padomju Latvijas Sieviete” pielikumus. Pēc Atmodas laika daudzas sievietes pameta adīšanu, jo nu veikalos visu varēja nopirkt. Taču tagad daudzas atgriezušās pie rokdarbiem: dzīve ir saspringta un adīšana ir lieliska pašizpausmes un stresa noņemšanas metode. Turklāt globālajā tīmeklī var atrast tik daudz iedvesmas jauniem darbiem, ka nav iemesla rimti nenodoties radīšanas brīnumam.

Kāpēc cilvēki ada

Sen jau vairs neviena neada tāpēc, ka nav, ko vilkt mugurā. Un, pat, ja pirms gadiem divdesmit tu sāki adīt, lai radītu sev kaut ko tik skaistu, ko veikalā nevar nopirkt, tad ko tagad? Nu jau rokdarbi ir iesēdušies pirkstu galos, gribas adīt katru mīļu brītiņu. Un, ja negribas, tad droši vien jūties pavisam slikti. Tie, kas neada, uz mums skatās ar galīgu neizpratni. Tās, kas ada, viena otru saprot no pusvārda. Kas tajā procesā ir tik fascinējošs, ka domas ap jauno darbiņu vien tinas?
Man adīšana ir kā meditācija, kā savdabīgs rožukronis, ko virpinu pirkstos. Turklāt man žēl laika, kas būtu jāpavada ar klēpī saliktām rokām, vienmēr adu autobusā, sapulcēs, pat viesos, lai tik daudz neapēstu un neiedzertu. Visneparastākā vieta, kur esmu adījusi: Zaļās partijas kongress. Ja agrāk vīrieši ar neizpratni mani uzlūkoja, tad tagad atbalsta, jo pamanījuši, ka garajās sēdēs esmu vienīgā, kas visu dzird un saprot.
Rokdarbiem piemīt milzīga enerģētika, jo darbs saņēmis lielu radošo enerģiju no darinātājas. Bet liela nozīme arī materiālam, no kā darbs veidots. Kokvilna piemērota nervoziem cilvēkiem, jo atbrīvo no stresa. Lins sargā no emocionālā sasprindzinājuma un pūļa histērijas, tāpēc sevišķi piemērots masu pasākumiem. Noslēgtiem un nesabiedriskiem cilvēkiem linu tērpi ir kā sargeņģelis. Tas piešķir arī koncentrēšanās spējas, īpaši, ja nebalināts vai krāsots vēsos toņos.
Jo biezāks vilnas tērps, jo lielākus enerģijas krājumus nodod valkātājam, tāpēc iesaku kautrīgiem un noslēgtiem cilvēkiem. Taču nemierīgi cilvēki var kļūt pārlieku nervozi.
Es vispār nespēju adīt ar sintētisku dziju, jo man svarīga bauda, ko sniedz labas vilnas dzijas pieskāriens rokām.

Vienu vakaru dikti satrūkos: kā parasti adīju un TV runājās Pēteris Kļava ar otru gudrinieku. Un Dr. Kļava saka apmēram tā: „Ir cilvēki, kas minot krustvārdu mīklas vai adot norobežojas no dzīves īstenības un nebūšanām ģimenē.” Satrūkos un aizdomājos — līdz šim man likās, ka adot īstenoju savu nepiepildīto šķautni, jo mans ikdienas darbs ir radošs, bet gaistošs. Bet mani skaistie adījumi ir tikpat skaisti un silti arī pēc gadiem piecpadsmit. Ja kaut ko lāga nesaprotu, ierakstu www.musturs.lv forumā tēmu, lai uzzinātu, ko domā manas domu biedrenes, citas adītājas. Te viņu pārdomas par mūsu aizraušanos:
• Adīšana man tiešām palīdz nedomāt par ikdienas problēmām un atslēgties.
• Pa manam to vienkāršā valodā sauc par atpūtu. Var jau arī braukt makšķerēt vai kāpt kalnos.
• Muļķības, kas tad jādara? Jādzer, vai? Es taču to laiku nevienam nezogu! Ko darīt tramvajā, kur katra māja redzēta simtiem reižu? Un vakarā pie televizora — ja neada, tad gan tā ir laika nosišana un bēgšana no realitātes. Es labāk sēžu un adu. Kaut ko radu, nevis iznīcinu. Adu, tātad — radu!
• Nu nez... Kad mani nokaitina, es vienkārši daru ko tādu, kas man sagādā prieku, piemēram, adu, dzeru vīnu, plosos pa dobēm, klausos labu mūziku. Bet to visu ar prieku daru arī tad, kad man neviens nav nodarījis pāri.
• Kas tad ir dzīves īstenība? Un no kā varētu bēgt? No darba? Bet tā jau nav nekāda dzīves īstenība. No ģimenes? Bet es adu bērniem kamzoļus. Pašlaik mana dzīves īstenība ir sēžot klubkrēslā, adīt, iedzert sarkanvīnu un skatīties Agatas Kristi detektīvu. Un rīt no šīs dzīves īstenības iebēgšu darbā.
• Cilvēks ir pārāks unikāla radība, lai viņam būtu tikai viena šķautne. Tāpēc jau mēs adām, ka mums ir vēl cita šķautne bez darba, bez netīriem traukiem, bez TV un pat bez mūsu mīļajiem. Tā ir dzīves īstenība — būt dažādiem, piepildīt, nevis kompensēt, sevi visās šķautnēs. Cilvēks visbiežāk ir nelaimīgs tāpēc, ka nepiepilda visas savas sūtības.
• Es adu tikai tad, kad viss ir labi. Tas ir mans vaļasprieks, kas rada prieku, turklāt ar ilgstoši taustāmu rezultātu. Šaubos, vai spētu laiski gulēt pat tad, ja dzīvē viss, pilnīgi viss būtu vienkārši ideāli.
• Man liekas, ka mūsu bērnus ļoti ietekmē apģērba darinātāja enerģētika. Kad puika gāja zemessardzes mācībās, vienmēr vilka mīļo džemperi. Tur bija tikai dažas strīpiņas latvju rakstos ieadītas, un savā laikā atbildīgos brīžos to valkājām visa ģimene. Man ir sajūta, ka tieši tas adījums mūs ļoti sargāja.
• Cilvēkam dzīvē vajadzīgas trīs lietas: ģimene, darbs un hobijs. Ja viņam ir kaut divas jomas pat tad, ja nav ģimenes, tad jau būs OK.
• Manas mīļās! Šādi tusiņi un foršas kompānijas kā mūsu Musturklubs atsver miljonu psihoterapeitu. Ja mums būtu vairāk šādu iespēju tikties un kopā paadīt, viņi visi nīktu bezdarbībā un nevarētu pelnīt uz nelaimīgu cilvēku rēķina.
• Agrāk uzskatīja, ja pašadīts, tad lēts. Bet tā var domāt tikai tie, kas nesaprot radīšanas burvību. Beidzot adījumi un tamborējumi ir atkal nākuši modē! Meitenes — šis ir mūsu laiks.
• Mums tā ir fantastiski laba bēgšana — kā savdabīgs skrējiens radīšanas un pašizpausmes burvībā.
• Adīšana remdē ilgas pēc miera, līdzsvara un dabiskuma, ilgas ar savām rokām radīt kaut ko redzamu un paliekošu, jo adot vai tamborējot katrai detaļai ir būtiska nozīme un pastāvīga atkārtošanās kļūst par ieradumu.
• Es rokdarbus pieskaitu pie savām rotaļām. Līdzīgi kā bērnam patīk cept smilšu kūkas un no klučiem celt mājas, man patīk adīt un tamborēt. Cik labi cilvēks prot atslēgties no darba un pienākumiem, lai veltītu laiku savām rotaļām, tikpat labi viņš spēj koncentrēties darbam.
• Adot pie reizes kustinu rokas un smadzenes domājot, kā dzīvot tālāk.
• Saskaņā ar Montesori pedagoģijas pamatprincipiem, pirmā ir jāattīsta tauste. Tāpēc bērniem dod dažādu materiālu, formas, temperatūras un faktūras priekšmetus, lai spēlējas. Caur pirkstu galiem tiek stimulētas smadzenes. Pirkstu galos ir visvairāk receptoru, kas dod signālus smadzenēm.

Adāmadatu terapija
Ja vīrieši zinātu, cik rokdarbi ir veselīgi, tad viņi nemaz nekautrētos uzmest pa valdziņam. Mediķi uzskata, ka dažādi rokdarbi labvēlīgi ietekmē cilvēka psihi. Nervozitāte un slikts noskaņojums bremzē dažādus organisma procesus, kas pēcāk izraisa slimības. Tā jau tikai liekas, ka dakteri negrib mūs ārstēt, visas kaites izskaidrojot ar stresu. Bet, ja jaunībā straujais dzīves ritms mūs pārlieku neietekmē, tad pusmūžā dažādi pārdzīvojumi atstāj lielu iespaidu uz sirdsdarbību un asinsriti, kas var beigties ar infarktu vai insultu. Ir teiciens: kodes ēd dziju, bet bēdas — sirdi. Bet ne vienmēr jātver pēc drapēm, pietiks, ja pamēģināsi, vai tevi nevar glābt adīšana. Pavēro, cik ritmiski tavās rokās ņirb adāmadatas! Tieši šis vienmērīgais ritms labvēlīgi iespaido nervu šūnas. Impulss no pirkstu galiem aiziet līdz smadzenēm un savdabīgi tās masē. Atliek pēc saspringtas darba dienas pārnākt mājās, ieritināties lielajā atpūtas krēslā, sākt adīt un satrauktās domas norimst, prāts nomierinās. Tas tāpēc, ka adīšana ir radošs darbs, kas priecē ar skaistu rezultātu. Jo tu taču neadi mehāniski, tu prāto, kā atrisināt dažādas tehniskas gudrības, kā salikt krāsas, kā rotaļāties ar dziju un rakstu faktūrām. Patīkams vaļasprieks turklāt stimulē smadzeņu darbības tonusu. Katra jauna prieka porcija izplatās pa visa auguma nerviem dodot papildu enerģiju un kaites atkāpjas. Turklāt adīšana paaugstina asinsspiedienu.
Ja atpūtu iedala pasīvā un aktīvā, tad adītājas, kaut sēž iegrimušas darbā, atpūšas aktīvi un tas ir lielisks līdzeklis, kā atgūt dzīves vētrās zaudētos spēkus. Esmu dzirdējusi, ka ir ārsti, kas nervoziem cilvēkiem iesaka katru dienu adīt divas stundas. Un nepaiet ne pāris mēnešu, kad cilvēks ir atguvis dvēseles līdzsvaru.
Adīšanas terapijas brīnums slēpjas tajā, ka tu koncentrējies tīkamam un ritmiskam darbam un no spriedzes skartajiem smadzeņu rajoniem izzūd postošais saspringums. Tevi pārņem miers un prieks. Taču ir viena bīstamība: tev tik ļoti aizrauj adīšana, ka tu aizmirsti izkustēties, pastaipīties un aiziet pastaigā. Tādā gadījumā par adīšanas terapiju nav ne runas, drīzāk tu iedzīvosies liekajā svarā, osteohondrozē, sirdsdarbības un gremošanas traucējumos. Ja cilvēks ir kustīgs un rosīgs, tad pāris trīs stundu adīšana būs ne tikai patīkama, bet arī veselīga.
Tu teiksi: es darbā sēžu astoņas stundas un tu man vēl iesaki trīs stundas katru dienu adīt?!?! Jā, bet galvenais: pareiza darba poza. Krēslam jābūt pacietam un ar taisnu atzveltni. Raugies, lai gaisma spīdētu pār plecu no augšas kreisajā pusē. Ja adi ar tumšu dziju, uzklāj uz ceļiem gaišu, ja ar gaišu — tumšu audumu. Izvēlies vieglas adatas, pa kurām dzija slīd bez aizķeršanās.
Nesagumsti un nesašķieb muguru! Lāpstiņu apakšdaļai jāatbalstās pret atzveltni, bet viduklis tikai nedaudz atvirzījies no krēsla mugurdaļas. Nekad neadi pārmetusi vienu kāju pār otru! Rokas kustini līdz elkoņiem, bet pārējo piespied pie sāniem.
Ja gribi ar adīšanas starpniecību paglābt sevi no stresa, tad ievēro, ārstnieciskais efekts parādīsies tikai tad, kad valdziņi veidosies automātiski un darbs līdzināsies rožukroņa skaitīšanai. Tāpēc es šajā izdevumā tik plaši aprakstu vienkāršus un asprātīgus adījumus, lai tu ar prieku iemācītos adīt un tad jau vēlāk varēsi darināt tērpus sarežģītos rakstos.
Taču skarbā dzīves īstenība ir tāda, ka cilvēks, kam patīk adīt, nespēj nolikt adatas pat stundas astoņas. Un tad nav jābrīnās, ka sāp spranda, reibst galva un smeldz plaukstu locītavas. Ja nu esi pārlieku aizrāvusies un saproti, ka atteikties no savas dziju atkarības nevari, jāsāk vingrot:
Katrs vingrinājums jāizpilda 10 reizes.
No rīta piecelies, apsēdies uz gultas malas un sāc!
1. Pieliec plaukstu pie labā vaiga un mēģini ar galvu to pastumt nost, bet ar roku turies pretī. Tā lai jūti saspringstam kakla muskuļus. Nenodari sev pāri, pārāk stipri spiežot. 10 x.
Tas pats 10 x ar kreiso roku pie kreisā vaiga.
2. Atspied abas plaukstas pret pieri, lai pirksti ir uz augšu un aptver galvu. Ar galvu mēģini pastumt rokas uz priekšu, bet ar rokām turies pretī. 10 x.
3. Sakrusto plaukstu pirkstus aiz pakauša un spied tās ar galvu atpakaļ. Ar rokām turies pretī. 10 x.
4. Mugura taisna un nekustas. Rokas paliek mierā. Stiep galvu uz priekšu tā, kā to dara zosis gāginot. Jūti, kā saspringst kakla un drusku pat krūšu muskuļi? 10 reizes.
Visus vingrinājumus izpildot, tu jutīsi, kā saspringst kakla muskuļi dažādās vietās.
5. Ar galvu zīmē iedomātus skaitļus no 1 līdz 9.
Vingro katru rītu, lai stiprinātu kakla muskulatūru, kas palīdz saturēt mugurkaula skriemeļus.
Un tagad viens raganas cienīgs padoms: ja sāp plaukstu locītavas, apsien ap tām sarkanu vilnas dzīparu. Man šis paņēmiens ir palīdzējis vienmēr.
Ja tev no adīšanas paliek nelāgi, pamēģini tamborēt. Esmu pamanījusi, ka man galva reibst tad, kad adu ar 5 adatām, bet tad, kad strādāju ar apaļadāmajām, viss ir kārtībā. Laikam adot zeķes un cimdus, adu stingrāk un saspringstu, tāpēc cenšos izvairīties no šiem adījumiem.
Protams, es ik dienu satieku sievietes, kas apgalvo, ka viņām rokdarbi riebjas. Tad arī nevajag. Bet viņas jau šo izdevumu nelasa...
Adāmadatas
Adīšana nav iedomājama bez adāmadatām. No seniem laikiem ada ar 2 vai 5 jeb zeķu adatām. Ar 2 adāmadatām ada turp-atpakaļ, ar 5 ada pa apli zeķes, cimdus, kakla apdares un apkakles. Tagad visiecienītākās ir adatas, kas savienotas ar plastmasas aukliņu vai metāla stieplīti. Adāmadatas gatavo no koka, bambusa, plastmasas un metāla ar niķeļa un teflona pārklājumiem, lai dzija pa tām labi slīdētu.
Koka adatas var viegli salūzt. Tās, līdzīgi kā plastmasas, ir rupjas.
Bambusa adatas ir vieglas un piemērotas cilvēkiem, kam ir alerģija pret niķeli. Bet sargies tās salauzt. Labāk lieto resnākas par Nr.3.. Salīdzinoši dārgas.
Alumīnija adatas ir vieglas, bet lokās un smērē gaišu dziju. Bet tagad gatavo alumīnija adatas, klātas ar teflonu, kas ir gan vieglas, gan nesmērē ne rokas, ne dziju.
Metāla adatas nelokās un dzija pa tām viegli slīd.
Pērkot adatas, jānovērtē galu apstrāde: spicas adatas savainos pirkstus, ar trulām adatām būs grūti aizķert pavedienu. Noteikti apskati, vai dzija viegli slīdēs pār adatu un aukliņu savienojuma vietu. Turklāt adāmadatām jābūt ideāli gludām.

Garās adatas
Garās adatas ražo 30, 35 un 40 cm garas, tām galā ir paresninājums, lai nenoslīdētu dzija. Tur parasti norāda adatu numuru. Lai gan mūsdienās reti kurš ada ar garajām adatām, tomēr, ja nepieciešams sevišķi līdzens adījums, tad garās adatas ir neaizstājamas.

Savienotās adatas
Adatas ar aukliņu pašlaik ir vispopulārākās, jo tad daļa adījuma sagulst klēpī un nenogurdina rokas. Turklāt ar šīm adatām viegli adīt gan sabiedriskajā transportā, gan zem galda nebeidzamā sapulcē, jebkurā laikā noadīto var pielikt piegrieztnei. Adatas ar aukliņu vai lokanu trosīti ražo ar 30 līdz 300 cm garas. Ja starp adatām ir īsa aukliņa, tās noder kakla izgriezumu apdarēm un bērnu cepuru darināšanai, ja aukliņa ir gara, adatas noderēs pledu un mēteļu aizdares adīšanai. Optimālais aukliņas garums ir 60-80 cm.
Latvijā ir vīrs ar zelta rokām, kurš prot gatavot adatas, kuru galos var ieskrūvēt nepieciešamā garuma resnu makšķerauklu. Tradicionālajiem adījumiem neko tādu nevajag, bet, ja gribi noadīt kuplus svārkus, kur apakšmalā jau ir sakrājušies tūkstošiem valdziņu, šādas adatas ir neaizvietojamas.
Ar savienotajām adatām var adīt turp atpakaļ vai pa apli. Bet, lai nevajadzētu staipīties ar aukliņu, iesaku pa apli adīt ar 2 vienāda numura savienotajām adatām. Tiešām ērti!
Apaļadāmās adatas lieti noder, ja jāda pēc kārtas 2 rindas turp un divas atpakaļ, piemēram, adot divkrāsu patentadījumu.

Divas adatas ar aukliņām
Lielu popularitāti nav ieguvušas adāmadatas, kas ir īsas, galā tām aukliņa, kas noslēdzas ar bumbiņu. Tās ir līdzīgas garajām adatām, tikai adījuma svars neguļ uz adatām, bet iegulst klēpī.

Zeķu adatas
Komplektā ir 5 adatas, kam abi nosmailināti un piemēroti adīšanai. 15 vai 20 cm garas; 30 un 40 cm garas adatas domātas mežģīņu adīšanai. Valdziņi izvietojas uz 4 adatām, bet ar 5.adatu ada pa apli.

Krustojamās adatas
Komplektā parasti divas dažāda numura adatas ar ieliekumu vidū. Tās domātas krustojamo valdziņu uzņemšanai.

Īsas palīgadatas
Ap 12 cm garās adatas domātas valdziņu uzņemšanai kabatām.
Liela spraužamadata noderēs valdziņu uzņemšanai, ērti, jo šāda adata nevar izslīdēt.

Adatu resnuma mēri
Adatu resnumu Eiropas valstīs apzīmē kā numuru, kas atbilst adatu diametram milimetros. ASV un Lielbritānijā ir citi adatu resnuma simboli. Parasti ada ar pusotru vai divas reizes resnākām adatām kā dzija. Bet katrai adītājai ir savs adīšanas stingrums un, lai izvēlētos piemērotākā resnuma adatas, adot paraugu, ir jāizmēģina vismaz trīs lielumu adatas. Mežģīņadījumus ada ar smalkākām adatām, bet rakstus ar krustotajiem valdziņiem — ar rupjākām. Parasti uz dzijas etiķetes ir ieteikums, ar cik rupjām adatām adīt.

Numurs atbilst
diametram mm ASV Anglija
2 0 14
2.25 1 13
2.5 - -
2.75 2 12
3 - 11
3.25 3 10
3.5 4 -
3.75 5 9
4 6 8
4.5 7 7
5 8 6
5.5 9 5
6 10 4
6.5 10.5 3
7 - 2
7.5 - 1
8 11 0
9 13 00
10 15 000

Nieciņi adītājas rīku kolekcijā
Katrai rokdarbniecei pa rokai vienmēr ir centimetru mērs un mazas šķērītes ar spiciem galiem, jo modernās dzijas nav viegli pārraut.
Kad adījums būs gatavs, tev noderēs šujamadata ar lielu aci un trulu galu un kniepadatas ar bumbiņu galā. Ar kniepadatām adījumu piestiprina pie piegrieztnes, lai tvaicējot piešķirtu nepieciešamo formu.
Marķieri gatavoti no plastmasas un līdzīgi saspraudēm. Marķieri noder zīmīgu vietu (jostas vieta, piedurkņu pieaudzējums, viduslīnijas, raksta daļu, apļa rindas sākums utt.) atzīmēšanai adījumā.
Adatu uzmavas. Noder, lai nešļuktu valdziņi, kad uz laiku jāpārtrauc darbs.
Rindu skaitītājs, ja vien nepiemirstas to regulāri pagriezt, noder adījuma kārtu skaitīšanai. Esmu lietojusi, lai nesajauktu, pēc cik valdziņiem jāpieaudzē valdziņi adot džemperi no augšas.
Tārpotājs. Jaunībā gatavoju adītu aukliņu uz koka diegu spolītes, kam galā iestiprinātas 4 nagliņas ar novīlētām galviņām. Tagad ražo ļoti ražīgus tārpotājus. Dārgākais ir līdzīgs mazai gaļas mašīnītei, lētais ir uzlabots diegu spolītes variants.
Bumbuļu veidotājs ir neaizvietojams palīgs tām, kas rotā savus rokdarbus ar kupliem bumbuļiem.
Rūtojamā adata ir līdzīga tai, ar kādām padomjaikos mēdzām uzņemt zeķubikšu noirušos valdziņus. Šī ir lielāka un ar tādas palīdzību ērti veidot vertikālas svītras.
Adāmadatas ar auduma efektu. Ak, ko tik neizdomā! Šīs dobās adatas beidzas plastmasas trubiņu. Pa vienu trubiņu ievelk vienas krāsas pavedienu, pa otru — citas, bet ada ar trešās krāsas dziju.

Latvju aita
Bez labas dzijas nekāda adīšana nesanāk. Bija laiks, kad neko labāku par lauku dziju un gublānu jeb ķemmdziju nezinājām, tagad dziju veikalos pilni plaukti ar dažnedažādiem dzīpariem, tikai neviens no tiem nav gatavots no latvju aitu vilnas. Bet zemniekiem klētīs krājas vilnas maisi, jo vietējai dzijai cenas ir tik zemas, ka negribas meklēt pircēju. Mani adījumi galvenokārt top no latvju aitu dzijas. Man patīk vērot, kā manās pļavās ganās aitiņas, es guļu uz aitādām, par vislabāko gaļu uzskatu Romanova šķirnes jēru gaļu. Un vissiltākie ir nekrāsotas dzijas adījumi.
Daudzi sūrojas, ka vietējā dzija kož, droši vien tā ir, ja ganāmpulks nav izkopts, bet labām aitām vilna ir mīksta un viegli krāsojas. Man ir gan melnās aitas jaka, gan lidvāveres pončo no pelēkās Romanova aitas un, protams, grezns balts džemperis no latvju aitas ar smalku Kid mohēras jeb kazlēna pietinumu. Bet vislielākais pieprasījums ir pēc zeķēm un cimdiem no latvju aitas. Aitas vilna ir higroskopiska, elastīga, tā ir silta, labi krāsojas.

Kā aitas ienāca Latvijā
Varat jau teikt, ka pelēkās Romanovas šķirnes aitas nav raksturīgas Latvijai, bet 9.–12.gs., kad mūsu zemes teritorijā sāka turēt aitas, tās bija rupjvilnas ziemeļu īsastu aitas. Latvijas tumšgalves šķirne izveidota 1938.gadā no Zviedrijā un Anglijā iepirktām Oksfordšīras šķirnes aitām, kas krustotas ar vietējām aitām, kuru senči arī kādreiz ievesti no tālienes. Ja ienirstam pavisam tālā pagātnē, tad izrādās, ka aitas kā mājdzīvnieki pieradinātas jau 6000–8000 g.p.m.ē. Par mājas aitu priekštečiem uzskata trīs savvaļas aitu grupas: muflonus, arkarus un argali. Muflonu grupas savvaļas dzīvnieki ir ziemeļu īsastes rupjvilnas aitu priekšteči, kas vēl tagad plūc zālīti Vidusjūras kalnainajās salās Korsikā un Sardīnijā. No arkaru grupas savvaļas dzīvniekiem cēlušās taukastu un garastu aitas. Tāpēc esmu pārliecināta, ka Romanovas šķirnes aitas vairāk ir līdzīgas Latvijas senajām aitām, nekā baltās tumšgalves ar garajām astēm, kur saķeras mēsli.

Cērpam aitas!
Visgarākā vilna ir gadu vecām aitām. Smalkvilnas un pussmalkvilnas (arī Latvijas tumšgalves šķirnes) aitas cērp vienu reizi gadā un tas ir pavasarī. Rupjvilnas, pusrupjvilnas un garvilnas aitas cērp pavasarī un rudenī, ne vēlāk par 1.oktobri. Ja aitām vilna ir mitra, tās izdzen saulē un vējā, lai vilna izžūst. Pirms cirpšanas aitas 12 stundas neēdina un nedzirdina, lai viņas labāk pārciestu valstīšanu. Ja aitas cērp ar rokas dzirklēm, tad vieglāk to izdarīt 0.5 m augsta galda. Pie reizes apgriež nagus un noteikti dezinficē brūces. Labs cirpējs prot vilnsegu nocirpt vienā gabalā, pārdalītu zem kakla un pavēderē. Pēc tam atlasa mazvērtīgo kāju, astes un galvas vilnu, kā arī samēsloto vilnu.
Ja tev ir daudz aitu, tad var nopirkt mehāniskās dzirkles. Mēs iegādājāmies par 250 latiem ES ražojumu un pēc gada tik un tā nācās izmantot profesionālu cirpēju palīdzību, jo mūsu dzirkles aizķepa ar tauksviedriem un kļuva nelietojamas. Vīri teica: tās nav domātas Latvijas aitām un vislabākās esot Krievijā ražotas dzirkles. Mums tomēr ērtāk pāris reizes gadā izsaukt profesionāļus, kas mūsu 30 aitas nocērp vienā dienā par pāris latiem katru.
Profesionālie cirpēji nosēdina aitu uz dibena bez kāju sasiešanas un cērp pēc ātrcirpšanas metodes ar noteiktiem gājieniem stingrā secībā. Cirpšanas čempioni no Jaunzēlandes aitu nocērp minūtes laikā, bet dienā atbrīvo no kažoka gandrīz 500 mekaiņu! Latvijas cirpēji parasti ar vienu aitu ņemas 5-8 minūtes. Redzot šo ātrumu man vairs negribas mocīties.

Kategorija: Anitras raksti | Pievienoja: anitra (20.11.2009) | Autors: Anitra Tooma
Skatījumu skaits: 7321 | Komentāri: 1 | Reitings: 4.7/6
Komentāru kopskaits: 1
1  
Mjā... žēl nav bilžu - bet varbūt Anitra sagādās bildes un tad būs pilns komplekts.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Rūdis © 2016 |